Eiropas normatīvie akti prasa visām dalībvalstīm samazināt siltumnīcefekta gāzes, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām. 2016. gada jūlijā tika apstiprināta regula, kas lika pamatus ikgadējam siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumam, kas dalībvalstīm bija jāveic no 2021. līdz 2030. gadam, labāk pazīstams kā Pūles dalīšanas regula, tādējādi kļūstot par visnoderīgāko instrumentu Eiropai, lai sasniegtu Parīzes nolīguma saistības.
Vai Spānija sasniedz Eiropas Savienības izvirzītos mērķus?
Siltumnīcefekta gāzu samazināšana
Briseles apstiprinātajā regulā ir noteikti pienākumi, kas dalībvalstīm jāievēro attiecībā uz emisijām. Šīs saistības svārstās no 0% līdz -40% atkarībā no katras valsts iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju. Mūsu gadījumā Spānijā mums ir pienākums līdz 26. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 2030% salīdzinājumā ar emisijām 2005. gadā.
Kopumā šis likums radīja 60% no kopējām ES emisijām, un tajā tika noteikti obligāti valsts mērķi tādām nozarēm kā transports, ēkas, lauksaimniecība un atkritumi. Tomēr 25 no 28 dalībvalstīm maldinošus tiesību aktus atvieglo klimata jomā. Viņi ļaunprātīgi izmanto vairāk meža kredītu, un starp tiem, protams, ir arī Spānija.
Tikai trīs valstis visā Eiropas Savienībā ir ceļā uz Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanu. Šīs valstis ir Zviedrija, Vācija un Francija. Zviedrija plāno nacionāli samazināt emisijas, kas pārsniedz 40%.
Salīdzinot ar Zviedrijas līderi emisiju jomā, Spānija ir tikai astotajā vietā. Spānija vēlas atlikt izmešu samazināšanas sākumpunktu no 20. līdz 2020. gadam, tas nozīmētu, ka atmosfērā tiks izlaisti papildu 2021 miljoni tonnu CO249.